Sākums
  • English
Absolvente Astra Meklere
 

Pastāstiet, lūdzu, ko un kurā gadā Jūs beidzāt?

1999.gadā es ieguvu bakalaura grādu datorzinātnēs un 2001. – nepabeigtas studijas maģistrantūrā DITF, LDI, Sistēmu teorijas profesora grupa.

Kāpēc Jūs izvēlējāties studēt tieši šajā sfērā?

1996.gadā, kad stājos universitātē, datorzinātņu speciālisti bija ļoti pierasīti darba tirgū, sakarā ar straujo IT jomas attīstību tajā laikā. Tas arī bija galvenais iemesls. Novirzienu – sistēmu teoriju, izvēlējos jau studiju laikā, jo šķita interesanti visi ar sistēmu analīzi un mākslīgo intelektu saistītie priekšmeti.

Kad stājāties RTU, ko Jūs gribējāt iegūt no šīs augstskolas? Vai tā attaisnoja Jūsu cerības?

Pirms uzsāku mācīties datorzinātnes, man bija pavisam mazs priekšstats par zināšanām, kuras es iegūšu studiju laikā. Datorzinātnes parasti saistās ar programmas kodu rakstīšanu – man liekas, tā tas ir lielākajai daļai studentu, kas atnāk mācīties šajā fakultātē. Pirmkārt jau es uzzināju, cik plaša ir datorzinātņu sfēra un esmu atradusi nišu, kurā man šķiet interesanti iegūt jaunas zināšanas un strādāt. Tas, ko esmu iemācījusies, bet uz ko pat necerēju – izmantot jebkuras teorētiskas zināšans praksē. Un tas laikam ir visvērtīgākais. Nespētu nosaukt nevienu studiju laikā apgūtu priekšmetu, par kuru es varētu teikt – tam nebija jēgas, jo IT sfēra attiecas uz visām saimnieciskās darbības jomām – sākot ar transportu, beidzot ar ķīmiju, finansēm un tirdzniecību. Diezgan bieži praksē nākas izmantot dažādas diskrētās matemātikas un statistikas metodoloģijas un teorijas, jo uz to pamata tiek izstrādātas dažādas programmatūras sistēmas. Esmu priecīga, ka man šīs zināšanas ir. Patiesībā augstkolā esmu ieguvusi visas tās zināšanas, kas man pašlaik nepieciešamas darba procesā kā profesionālim, lai justos pārliecināta par sevi un to, ko es spēju izdarīt. Jūtos gandarīta, ka izvēlējos tieši RTU.

Jūs minējat, ka Jūsu pašreizējais darbs ir saistīts ar iegūto izglītību. Ļoti interesanti būtu uzzināt, par ko Jūs šobrīd strādājat?

Strādāju pos amatos: par IT projektu vadītāju un par Kvalitātes sistēmas vadītāju. Darbs vistiešākajā veidā ir saistīts ar iegūto izglītību – sistēmu analīzi un projektēšanu. Tā kā strādāju nelielā uzņēmumā, IT projektu vadītāja amata pienākumos ietilpst gan komunikācija ar klientiem, gan programmatūras produkta prasību noskaidrošana, analīze un aprakstīšana, gan augsta līmeņa projektēšana, kā arī visu projekta jomu plānošana (projekta izstrādes, integrācijas, testēšanas, pārnešanas, kvalitātes), projekta procesu pārraudzība, kontrole, nereti nākas veikt arī produkta gala testēšanu. Tāpat veicu lietotāju apmācību un nodrošinu visas nepieciešamās projekta dokumentācijas sagatavošanu, ieskaitot gala lietotāju dokumentācijas izstrādi. Kvalitātes sistēmas vadītājas amatā esmu izstrādājusi un ieviesusi kvalitātes sistēmu uzņēmumā, kas nodarbojas ar datortehnikas tirdzniecību. Sistēma ir sertificēta, pašlaik notiek sistēmas uzturēšana un uzlabošana. Konsultēju uzņēmuma darbiniekus jautājumos, kas saistīti ar kvalitāti, nodrošinu atbilstošu apmācību un iekšējo auditu veikšanu. Šis ir nepilnas slodzes darbs. Man ir grūti iedomāties personu, kas spētu izstrādāt efektīvas kvalitātes sistēmas, neko nezinot par sistēmu analīzes zinātni, tāpēc iegūtā izglītība šajā sfērā ir ļoti vērtīga – apmēram gadu nostrādāju kā kvalitātes sistēmas ieviešanas konsultants uzņēmumā, kura darbības sfēra saistīta ar ēdināšanas/ bāru biznesu, par kura procesiem man nebija nekāda priekšstata, taču, izmantojot savas zināšanas sistēmu analīzē, ļoti ātri spēju saprast uzņēmuma procesus, noteikt dažādas biznesa kritiskās vietas un uzsākt procesu pilnveidošanu. Sistēmu analīzes metodoloģiju pārzināšana dod iespēju strādāt jebkurā sfērā kvalitātes jomā bez jebkādām problēmām.

Tātad Jūs pilnībā apmierina RTU iegūtās zināšanas. Ja Jums būtu atkal jāstājas augstskolā, vai izvēlētos RTU?

Obligāti. Pēc mācību procesa apspriešanas ar citu augstkolu studentiem nākas secināt, ka RTU mācību process ir labi organizēts, ka ir augstas prasības visās sfērās, kas nav mazsvarīgi, un ir iespēja iegūt teorētiskas zināšanas, kuras RTU pasniedzēji iemāca pielietot praksē, ar ko citu augstkolu studenti nevar lepoties. Studiju laikā ne reizi nesaskāros ar situāciju, kad pasniedzējs atļautos neierasties uz kursa darba aizstāvēšanu, ja šis kursa darbs tiek izstrādāts viņa/as vadībā vai ka pasniedzēji būtu vairāk bijuši aizņemti ar universitāti nesaistītu amatu pienākumu pildīšanā, kā tas nereti ir gan LU, gan RSU.

Kā Jūs domājat, vai sfēra datorzinātnes šobrīd vēl ir perspektīva?

Domāju, ka jā. Manā darba vietā regulāri trūkst labu speciālistu. Ja paskatāmies darba biržu piedāvājumus, vieni no pieprasītākajiem joprojām ir IT speciālisti. Latvijā arvien vairāk pat mazi uzņēmumi izvēlas ieviest datorsistēmas, jo tās ekonomē resursus. Šķiet, ka pašlaik notiekošā jauno ražotņu attīstība, kurās pārsvarā ir vispārēja automatizācija, radīs jaunas darba vietas arī IT un elektronikas speciālistiem.

Ko Jūs varētu ieteikt tagad studējošajiem veiksmīgas karjeras veidošanā?

Nebaidīties sākt no pavisam necila amata. Varbūt pat tāda, kas sākotnēji šķiet nesaistīts ar iegūto profesiju. Tieši tā (pavisam netīšām) es nokļuvu kvalitātes vadības jomā, un esmu par to ļoti gandarīta, jo kvalitātes speciālisti darba tirgū pašlaik ir pieprasīti ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet ārzemēs. Lai veiksmīgi veidotu karjeru, ir jāiegūst pietiekamas profesionālās zināšanas praksē, jākļūst vērtīgam kā speciālistam, nemitīgi papildinot savas zināšanas. Pareizi jānovērtē sevi kā darbinieku, savas prasmes un spējas kā profesionālim un ir jāsaprot, kā tiek veidotas biznesa attiecības. Jebkurās darba devēja – ņēmēja attieksmēs darba devējs no darbinieka nopērk kaut kādu sagaidāmo rezultātu, respektīvi, pieņemot kādu darbā, viņš sagaida konkrētas lietas, kas tiks paveiktas. Jāpārliecinās, ka ir pilnīgi skaidrs, ko no tevis prasa, jābūt pārliecinātam, ka tu to spēj izdarīt, un, protams, jāstrādā ar normālu atdevi. Nevajag ļaut sevi novērtēt par zemu. Ja darba devējs ir pieņēmis kādu darbā, visticamāk, viņam pašam nav atbilstošu zināšanu vai nav laika konkrēto pienākumu izpildei. Ir svarīgi saprast, ka tu esi vērtīgs ar to, ko vari sniegt darba devēja biznesam, jo Tava pieredze un zināšanas ir unikālas. Vajag pieņemt arī pamatīgus izaicinājumus un mazliet riskēt, jo tas rada grūtības, pēc kuru pārvarēšanas tiek iegūta nenovērtējama pieredze, jaunas zināšanas, prasmes, un pēc tam arī ir vislielākais prieks par paveikto. Tā ir iespējams visātrāk iemācīties daudz jauna.

Ar ko Jums palikuši atmiņā studiju gadi RTU?

Ar ļoti jaukiem kursa biedriem, ar lielākoties, manuprāt, ļoti, ļoti profesionāliem un zinošiem pasniedzējiem, kas veidoja labu un cilvēcīgu dialogu ar studentiem un ar laika daudzumu, kas tika veltīts mācībām, jo jāmācās bija tiešām daudz. Arī ar reālām pūlēm labi izpildīt atsevišķu priekšmetu programmu, taču, novērtējot ar laika distanci, visgrūtāk izpildāmais ir izrādījies arī vispaliekošākais un vērtīgākais.

Kuri pasniedzēji vislabāk palikuši atmiņā un kādēļ tieši viņi?

Patiesībā atmiņā palikuši gandrīz visi pasniedzēji, sākot no paša pirmā kursa, un daži savu specifisko rakstura īpašuma dēļ, kas nereti bija arī kuriozas. Visvairāk un vislabāk, sākot jau no pirmajām lekcijām, atceros prof. J.Grundspeņķi, viņa humora izjūtas un interesantā pasniegšanas stila dēļ. Profesors ārkārtīgi labi prata paskaidrot pat vissarežģītākās lietas un visu cieņu viņa saprotošajai attieksmei jebkurā situācijā. Viņa eksāmenos nebija iespējam špikot(smejas...) Tas pats jāsaka par doc.U.Sukovski, kura pieklājības robežās ciniskie joki bija nepārspējami, un kurš, piemēram, sistēmu semaforus skaidroja ar piemēriem par liftu darbību. Pirmajā kursā viena no pirmajām lekcijām mums bija pie lekt. I.Kivlāna, kurš palicis atmiņā ar savu tekstu: „Un tagad visi DOS-isti pieceļas kājās un iziet laukā no auditorijas!”. Ar to viņš mēģināja pateikt, ka netaisās mums mācīt neko minētajā programmatūras izstrādes vidē. Ļoti harizmātiska personība bija profesors I.Zvejnieks, kurš mums pasniedza ievadu filosofijā. Tāpat atmiņā palikusi L.Gudzuka. Šī pasniedzēja, saprotot, ka datorspeciālistiem varētu neinteresēt psiholoģija, semestra sākumā paziņoja, ka uz lekcijām var nenākt un netraucēt citiem klausīties, ja priekšmets nav saistošs, bet tā vietā var uzrakstīt referātu par kādu no viņas piedāvātām tēmām. Tiesa, viņas lekcijas bija tik pārpildītas, ka brīžiem pietrūka sēdvietu, jo lekciju saturs bija ļoti interesants ar daudziem praktiskiem piemēriem par psiholoģijas laboratoriju eksperimentiem. Asoc.prof. M.Kirikova palikusi atmiņā kā pasniedzēja, kas visveiksmīgāk prata veidot dialogu ar studentiem un kuras organizētās praktiskās nodarbības brīžiem bija tikpat aizraujošas kā spēles bērnudārzā, jo tiešām vajadzēja līmēt, zīmēt, aizstāvēt un pamatot. Ļoti jauki bija grupu darbi. Prof. L.Zaicevu atceros viņas punktualitātes un principialitātes dēļ. Atceros, kā reiz bijām nokavējuši atzīmju izlikšanu noteiktajā laikā trijatā izstrādātam kursa darbam. Kad ieradāmies uz konsultāciju, mums katram bija pilnīgi oficiāli jāsamaksā 3LVL kasē par atzīmju ierakstīšanu studiju grāmatiņā. Ja semestra laikā nebija izstrādāti praktiskie darbi, profesores priekšmetu eksāmenus nebija iespējams sekmīgi nokārtot pat tad, ja viss tika pārrakstīts tiešā veidā no pierakstiem – vienkārši nepietika laika tik daudz uzdrukāt.

Ko Jūs varētu ieteikt pasniedzējiem par mācību procesu un tā kvalitāti?

Precīzāk novērtēt uzdotā apjomu. Bija brīži, kad pasniedzēji uzskatīja – konkrētā darba izpildei pietiks ar pāris stundām, bet rezultātā uzdevuma izpilde aizņēma part veselu dienu. Ir skaidrs, ka studentus ir grūti piespiest pastāvīgi apgūt zināšanas, ja netiek uzdoti praktiskie darbi, un tas ir labs veids, kā studentu galviņās iedabūt pamatīgu apjomu zināšanu, taču dažreiz pastāvīgo uzdevumu apjoms bija pārāk laikietilpīgs.

Kādas Jums bija attiecības ar kursa biedriem? Vai bija jūtamas konkurences cīņas?

Attiecības vairāk veidojās grupas ietvaros, un visciešākās – sākot no 2.kursa bakalaura studijās. Tās bija, manuprāt, ļoti draudzīgas, vairāk centāmies viens otram izpalīdzēt (gan ar lekciju pierakstiem, gan ar dažādu sarežģītu jautājumu vai uzdevumu kolektīvu apspriešanu). Rīkojām neformālus pasākumus, piemēram, kolektīvu picu cepšanu pie kāda no grupas biedriem mājās, un tas notika samērā regulāri – apmēram reizi 2-3 mēnešos. Šad tad gājām kopā arī izklaidēties pilsētā. Ar lielāko daļu grupas biedru bija diezgan cieši kontakti arī pēc studiju pārtraukšanas, (daži no tiem bija mani kolēģi darbā), ar trīs no bijušajiem studiju biedriem arī tagad ik pa laikam sazināmies un satiekamies.

Vai Jūs atceraties savu izlaiduma dienu? Kas tieši palicis atmiņā?

Diemžēl atceros ļoti slikti – dažas epizodes. Bija samērā daudz absolventu un diplomu pasniegšana, kā jau standarta procedūra, ne ar ko īpašu nav iespiedusies atmiņā. Kā mazu kuriozu varu pastāstīt, kā pēc bakalaura darba aizstāvēšanas es biju tik ļoti priecīga par saņemto novērtējumu, jo negaidīju, ka tas būs tik augsts, ka ejot mājās vairāk gan skrēju un lēkšoju, nekā gāju, kā rezultātā ieskrēju puķu podā Meža ielas mācību korpusu pagalmā, un pamatīgi saplēsu zeķes (smejas...).