Sākums
  • English
Absolvents Edmunds Andersons
 

Pastāstiet, lūdzu, ko Jūs studējāt un kurā gadā pabeidzāt studijas?

Bakalaura grādu es ieguvu 1997.gadā, tas bija - Sistēmu programmēšana pie Zaicevas un Maģistra grādu es ieguvu 2000. gadā - Sistēmanalītiķus pie Grundspeņķa.

Kas Jūs pamudināja izvēlēties tieši šo sfēru?

Es to izvēlējos tāpēc, ka šajā nozarē paveras visplašākās darba iespējas. Gan tad, kad sāku studijas, gan tagad šī nozare ir viena no perspektīvākajām. Ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Bez tam izaugsmes iespējas ir maksimālas. Iesākot ar programmētāja amatu, iespējams izaugt līdz firmas vadītāja/īpašnieka amatam.

Vai RTU attaisnoja Jūsu cerības? Ko Jūs vispār ieguvāt no šīs augstskolas?

Pats galvenais, ko ieguvu, ir domāšanas veids, spēja sistematizēt darbu, kā arī pamatzināšanas savā nozarē – dažādi algoritmi, zinātniskās pieejas problēmu risināšanā un, protams, ka draugus un kontaktus. Manas cerības attaisnoja daļēji. Par bakalaura studijām varu teikt visu to labāko, bet maģistrantūra mazliet pievīla manas cerības.

Kāpēc tā?

Iespējams, ka maģistrantūrā ir jāstudē tad, kad ir izveidojusies jau kaut kāda darba un dzīves pieredze, jo studijas šajā līmenī ir vairāk teorētiskas/akadēmiskas nekā praktiskas.

Pastāstiet, lūdzu, par ko Jūs šobrīd strādājat. Vai tas ir saistīts ar iegūto izglītību?

Strādāju par programmētāju – sistēmanalītiķi. Darbs ir ļoti interesants un, strādājot lielā kompānijā, ir lielas iespējas personīgai izaugsmei. Lielo kompāniju priekšrocības ir tās, ka tajās ir daudz projektu un līdz ar to iespējams laiku pa laikam pamainīt savu nodarbošanos: dažādās tehnoloģijās, dažādos segmentos (publiskais sektors, banku sektors, privātais sektors), kā arī paceļot pa ārzemēm. Bet ir arī savi trūkumi – nav tik labi atmaksāts, kā vadot savu personīgo biznesu vai strādājot mazākā uzņēmumā, un agri vai vēlu tiek iznīcināta personīgā iniciatīva (diemžēl iniciatīva ir „sodāma” lieta lielos uzņēmumos). Kā redzat, mans darbs ir tiešā veidā saistīts ar iegūto izglītību.

Jā, labi redzams, ka nenožēlojat, ka izvēlējāties RTU. Bet, pieņemsim, ka Jums šajā vasarā atkal būtu jāstājas augstskolā, vai Jūs izvēlētos RTU?

Nezinu cik ļoti ir mainījies mācīšanas stils RTU, bet bakalaura studijas es noteikti izvēlētos RTU, jo, manuprāt, šajā augstskolā iemāca daudz praktisku lietu. Kā arī noslodze ir krietni lielāka, kā, piemēram, LU. Tas var iesākumā šķist nepatīkami un grūti, bet kā teica Suvorovs, grūti mācībās, viegli kaujā. Maģistrantūras studijas es neizvēlētos RTU, jo tā attieksme, kas bija pret mani tajā mācību līmenī, bija vairāk kā pret skolnieku, nekā pret pieaugušu cilvēku. LU pret tevi izturas kā pret pieaugušu cilvēku, ļaujot pašam plānot un izvēlēties savu studiju programmu. RTU manā laikā šādas iespējas nebija, vismaz es to neatceros.

Kada tipa cilvēkiem Jūs vispār ieteiktu studēt STPK un kādēļ?

Grūts jautājums. Noteikti cilvēkiem, kam ir vēlēšanās sevi izteikt radoši, jo šajā jomā nepieciešami radoši cilvēki. Cilvēkiem, kuriem ir izteikta loģiskā un analītiskā domāšana. Un, protams, ja vēlaties nodrošinātu darbu ar praktiski neierobežotas izaugsmes iespējām gandrīz visā pasaulē, tad šis lauciņš ir priekš jums. Kamēr būs elektrība, mūsu lauciņā darba netrūks. Jau tagad, ES un ne tikai, ir izveidojies pamatīgs IT nozares speciālistu deficīts.

Tatad Jūs domājat, ka datorzinātnes šobrīd vēl ir perspektīvas?

Vai tad tas nav acīm redzams? Datoru izplatība sabiedrībā skaidri liecina par šīs sfēras milzīgo perspektīvu. Aizvien lielāka loma dažādos biznesa procesos ir IT nozarei, tāpēc pieprasījums pēc speciālistiem šajā nozarē tikai augs.

Kādi būtu Jūsu ieteikumi mums, studējošajiem, lai izveidotu veiksmīgu karjeru?

Šis jautājums vairāk attiecināms tiem, kuri tādu jau ir izveidojuši(smejas...). Man vēl tas ir priekšā. Varu ieteikt studiju laikā izmantot visas iespējas, ko jums sniedz akadēmiskā sabiedrība. Veidojiet kontaktus ar saviem kursa biedriem, jo kas zina kāds katram ir ceļš ejams, vēlāk noteikti šie kontakti noderēs. Izmantot pasniedzēju milzīgo zināšanu potenciālu un nebaidīties jautāt arī brīžiem stulbus jautājumus. Apmeklēt lekcijas un pildīt praktiskos darbus. Slikti nav nezināt, bet negribēt zināt!

Ar ko Jums palikuši atmiņā studiju gadi RTU?

Ar studiju laiku nebēdnību un to, cik daudz bija jādara, un apbrīnojamākais, ka to visu varēju padarīt. Tajā pašā laikā ar to, cik tomēr bija daudz brīva laika, jo pirmajos kursos es vēl nestrādāju. Nevar aizmirst arī to sajūtu, ka ik pa laiciņam apziņas apvāršņi paplašinājās un spēju uz lietām paskatīties savādāk. Tas bija labs laiks!

Kuri pasniedzēji vislabāk palikuši atmiņā un kādēļ tieši viņi?

Atmiņā palikuši diezgan daudzi, jo visi viņi ir spilgtas personības, Siliņa, Kirikova, Merkurjeva, Grudspeņķis, Eiduks, Lavendels, Matisons un citi. Lai aprakstītu, kāpēc katrs no pieminētajiem ir palicis atmiņā vajadzīgs ilgāks laiks, kura man pašreiz nav. Kā jautrākais gadījums ir Merkurjeva, kura man palikusi atmiņā ar to, ka mācīja par rindu optimizēšanu, bet pašai pie kabineta vienmēr bija milzīgas rindas, lai uzzinātu pārbaudījumu rezultātus vai nokārtotu kādu ieskaiti.

Kādi varētu būt Jūsu ieteikumi pasniedzējiem par mācību procesu un tā kvalitāti?

Kad mācījos, tad man šķita, ka vairums pasniedzēju ir sava amata meistari, tāpēc lielu pretenziju pret mācību kvalitāti nebija. Tagad, skatoties ar pašreizējo pieredzi, spēju saskatīt dažus trūkumus. Dažos priekšmetos bija jaušama pārāk sekla vielas apgūšana, bet tas bija tā epizodiski, par priekšmetiem, kurus paši pasniedzēji bija apguvuši no grāmatām, teorētiskā līmenī bez praktiskās saprašanas. Studenti tādas lietas sajūt ļoti ātri. Toties kā labs piemērs man palikušas atmiņā prof. Sukovska lekcijas, kad viņš dalījās savā darba pieredzē par reālajām problēmām, ar kurām nākas saskarties darbā.

Kādas Jums bija attiecības ar kursa biedriem? Vai bija jaušamas konkurences cīņas?

Manā laikā konkurence nebija izteikta. Valdīja draudzīgas attiecības un viens otram palīdzējām ar praktiskajiem darbiem. Pašreiz pa retam apmaināmies ar kādiem e-pastiem, bet dzīve katru ir izmētājusi kur nu kuro, tāpēc ciešākas attiecības nav saglabājušās. Gan jau ar laiku radīsies vēlēšanās satikties vienam ar otru un noorganizēt kādu kopīgu pasākumu.

Vai Jūs atceraties savu izlaiduma dienu? Vai bija kaut kass īpašs, kas tieši palicis atmiņā?

Tādus notikumus laikam atceras uz visu mūžu. Svarīgākais, kas palicis atmiņā, ir skaisti sapucētās kursa biedrenes. Tas bija joks!(smejas...) Un vēl kā neaizmirstamus vārdus atceros to, kā Eiduks gribēja teikt nozīmīgus vārdus un, mazliet nojaucot kontekstu, sacīja: „Zārks jau nevar tukšā palikt...” Ar to viņš laikam bija domājis, ka speciālistu vietas ilgi nevar palikt tukšas un ka mums tās ir jāaizpilda.